Lerchis-Puškaitis
Vienā muižā skroderim ar
kalēju bija jāēd pie viena galda. Bet skroderis bija smalks jaunskungs: viņam
īgnējās, ka kalējs tāds nokvēpis, stājas pie galda. Kalējs gan ar labu raudzīja
ieteikt: „Kur nu kādreiz spēju izmazgāties – tāds jau nu vienreiz mans darbs ir:
melns, ko darīsi.” Bet nu skroderis iesāka vēl zobot kalēju: „Kas tev par
amatu! To jau katrs cūku gans prot, pa oglēm rušināties!” un kā nekā. Par laimi
kungs otrā istabā šo ķildu bija noklausījies. Ko viņš dara? Tūliņ sarauga vecas
lupatas un ieskrien pie skrodera: „Klausies, tev esot varens amats – pašuj man
no šīm lupatām gluži jaunu vesti!” Skroderis šuva, šuva – bet kā izdabūsi no
vecām lupatām jaunu? Nekas gudrs neizjuka. Bet kungs sacīja” „Tad tu nevarēji
vis? Labi. Bet, kalēj, še nokal man no šiem sarūsējušiem dzelzs gabaliņiem
jaunu pakavu!” Kalējs paņēma vecos dzelzs gabalus un viens divi – jauns pakavs
gatavs. Nu kungs sacīja: „Tad t varēji gan? Labi. Tad tavs amats pārāks par
skrodera amatu. Tagad izspriedīšu taisni: ik ēdiena laiks, tev, skroder,
jāmazgājas, vai gribi, vai negribi, bet tu, kalēj, ēdi, kāds no darba nācis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru