Agrāk cilvēkam nemaz
nevajadzējis tik daudz maizes dēļ pūlēties un zūdīties. Tad labības stiebriem
jau no pirmās posmas augušas garas vārpas visapkārt cita pie citas. Bet reiz
viena sieva neprātībā noslaucījusi ar maizes riecienu netīru galdu. Dievs par
to sadusmojies un nemaz negribējis maizes vairs dot. Nu bijuši nagos. Bet suns
izlīdzējis: aizgājis pie Dieva un lūdzies un lūdzies, lai taču piešķirot
cilvēkiem atkal maizi, kā agrāk, citādi arī viņas jānomirstot badā. Dievs
teicis: „Nu labi! Es zinu, ka tu neesi vainīgs, tādēļ ej tīrumā un kod labības
stiebru pušu; cik lielu gabalu izkodīsi, tik garu vārpu piešķiršu katram
stiebram. Bet tā maize tad piederēs tev.” Tā noticies. Bet vēlāk cilvēki gājuši
pie suņa lūgties, lai atmetot kādu tiesu no savas maizes. Suns labsirdībā atbildējis:
„Še ņemiet visu manu maizi! Pagatavojiet, izcepiet, gan tad dabūšu, cik pašam
gribēsies.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru